Pār kalniņu Ūsiņš jāj
Ar akmeņa kumeliņ'
Tas atnesa kokiem lapas,
Zemei zaļu āboliņ'

Hei, ziemeļu ļaudis, vai dzirdat kā dzied
Jau pirmie putni un sniegpulkstenītas zied
Lūzt upēs ledus zem plānā sniega
Tā Zemes māte, kas mostas no miega

Stāv dzidra debess līdz apvārsnim vaļā,
Tur gribas skriet, no prieka kliegt balsī skaļā;
Aiz kalniem taures svētku ziņu sauc -
Smagiem pakaviem dārdot, šai zemē Ūsiņš brauc

Pār debesu kalnu, kumeļā baltā
Uz laukiem, ko pirmā zāle klāj;
Kopā ar silto vasaras sauli,
Tā katru gadu pie mums atkal Ūsiņš jāj

Nu vaidelošiem laiks, tie baltos svārkus velk,
Uz svētbirzi steidz, kur dievu ozoli aug,
Tur ugunis aizdedz un ar dziesmu teic:
Ai, Ūsiņ, dievaiti, tavi bērni tevi sveic!

Kur ir tā zeme,
No kurienes viņš nāk
Kas ir tas viedais,
Kurš zin, kas ceļu rādīt māk

Kur mūžīga vasara,
Zaļās pļavās puķes zied,
Mums tur nekad nenokļūt,
Kaut visu dzīvi iet

Un tikai vienreiz gadā,
Kad īsākā nakts ir klāt,
Pats sirmais Dieviņš tad liek
Pie mums savam dēlam jāt

Pār kalniem un ielejām,
Ar dziesmām skaļām,
Tur jau viņš jāj,
Veriet ātrāk vārtus vaļā

Nošķindēja zelta pieši Dieva dēlam atjājot,
Rībēj zeme, skanēj lauki no kumeļa nolecot

Ozollapu vainagu galvā
Viņš sēžas galda galā,
Pirmo alus kausu tver,
Zemi svētīdams to dzer

Un augstāko kalnu galos
Visu nakti Jāņu ugunis degs,
Līdz agram rītam,
Kad mums atkal Saule lēks

Jāņu diena - svēta diena
Aiz visām'i dieniņām,
Jāņu dienu Dieva dēls
Saules meitu sveicināja

Melnām sagšām
Nakts zemi klāj,
Jātnieks balts
Pār debesjumu jāj.
Tas izredzētais Saules precinieks,
Pār nakti un zvaigznēm
Kungs un pavēlnieks.

Visuviedais zintnieks � karavīrs,
Mēs ticam tava gaisma mums nekad nedzisīs

Zvaigžņots apmetnis
Viņa plecus sedz,
Dimanta zobenu asu
Pie viņa sāniem redz
Neskaitāms karapulks
Jātniekam pakaļ steidz,
Tumšajos silos
To meža zvēri sveic.

Zemgales brāļi kara zirgus jūdz,
Debesu jātniekam viņi lūdz:

Mēs teicam Tevi un Tavu zobenu aso,
Ir kara laime viss, ko no Tevis prasām

Nakts debesu karakungs,
Jāj šonakti līdzi mums,
Kara gaitās palīdzēt,
Ienaidnieku uzvarēt!
Lai tava gaisma mums ceļu rāda,
Lai tava roka cīņā vada,
Tev viņu asinis dosim, mēs tevi atalgosim!

Kad kaujas laukā karataures sauc,
Pār debessjumu baltais jātnieks trauc,
Mirdz zobenu asmeņi viņa staros,
Viņš šonakt atkal ar mums kopā karos.

Trīs dienas gāju caur dziļu mežu,
Caur dziļu mežu, caur mežu svētu;
Ceturtā dienā uzgāju vienu
Dievāju sētu, nekad neredzētu.
Tek upe strauja garām tai sētai,
Sidraba viļņus tā upe mētā.

Simtgadu ozols aug upes malā,
Uzkāru zobenu zeltzaru galā,
Zeltītie zari līdz debesīm sniedzas,
Visgarām baltiem mākoņiem liecas;
Pats pa tiem zariem augšup es kāpu,
Caur zvaigžņu laukiem nu debesīs trāpu.

Es redzēju debesīs vienu augstu kalnu,
Tā kalna galā stāvēja smēde;
Tā tik bij� viena varena smēde,
Zaļvara durvīm, sidraba ķēdēm.

Debesu smēdē kalējs kala, dzirksteles šķīda;
Nokal, kalēj, mums sauli,
Sauli, ko redzēt pie debesīm spīdam.

Milzu āmurs kalējam rokās,
Dzelzs zem tā āmura kā čūska lokās,
Melns pūķis ogles dzēsa,
Pār visu pasauli zibeņi lēca.

Migla, migla, rasa, rasa,
Tās man labu nedarīj�-
Rasā manas kājas mirka,
Miglā nozūd kumeliņš

Nokrīt migla, nokrīt rasa
Atrod savu kumeliņ;
Atrod savu kumeliņ
Pie Mēneša namdurvīm

Mēness ņēma Saules meitu,
Aicin� mani vedībās,
Kā es jāšu vedībāsi
Nesedlotu kumeliņ�

Saule deva zelta sedlus
Mēness sudrab� iemauktiņs�,
Nu es varu droši jāti
Dieva dēlu pulciņā

Krustiem auga kokiem saknes,
Krustiem zvaigznes debesīs,
Sāniem jāja Dieva dēli,
Krustiem tek�a kumeliņ�.

Asins rasa rīta miglā,
Žvadz dzelži, zobeni, pīķi,
Simtiem pakavu bradā Tālavas laukus,
Ko klāj letu līķi;
Es redzu, svētkalnā melni vīri jau kokus cērt.

Tie strādā nakti un dienu,
Dievu akmens šķelts, lejā grūsts,
Svētie ozoli pārtop par sienu
Un debesīs ieduras baznīcas krusts;
Caur uguni, caur zobenu, caur asiņu jūrai
Mums jauno ticību mācīties būs!

Tur pirmatnējo mežu dzīlēs
Steidziet, meklējiet viņu,
Raganu, Laumas zintnieci,
Čūsku sievietei nesiet ziņu �
Lai tās stiprie vārdi spēj mūsu lāstu ārdīt.

Tā, kas dzimusi kopā ar čūskām,
Zalkšu ķēniņa izredzēta,
Odzes indē svētīta,
Burvju vārdos nepārspēta;
Melnu seju nu griežas tā dejā:

Sper, sper Pērkoni deviņiem zibeņiem,
Sadedz, baznīca, ziliem uguņiem,
Nīksti, dilsti, svešā vara,
Krīti kā rudens lapa no zara.

Pie šķeltā akmens čūsku sieviete
Ziedu dodot Pērkonu lūdz:
Nāc atpakaļ, Debesu graudēj,
Šķel, cērt, triec, tā lai svešā baznīca lūzt!

�Pērkons brauc vara tiltu, deviņi zirgi,
Zaļa pātaga rokā
Zaļa čūska priekšā,
Cērt deviņos gabalos,
Met dziļā jūrā iekšā.�

Nodun pamale, notrīc zeme,
Zilām gaismām piešķīst viss gaiss,
Ļaunas ugunis raganas acīs,
Pār zemi nogūlies klusums baiss.

Rau, kā velkas debeši melni,
Sārtām liesmām aizdegas krusts,
Nāc, nāc, Debesu graudēj,
Šķel, cērt, triec, tā lai svešā baznīca lūzt!

Tev šodien priekšā tāls ceļš kuru iet,
Pa šauru sarkanu taku, tur kur saule riet;
Caur deviņiem rūnu akmeņiem Tu ienāc svētajās liesmās,
Aizver acis un ieklausies veļu dziesmās.

Šonakt no dieviem
Tev atklāts būs
Vislielākais noslēpums
Un pienāks diena, kad šis noslēpums
Tiks atklāts ikvienam no mums.

Tavs zobens Tev blakus un skaistākais tērps,
Ej droši pa taku, kur gāja tavs vectēvs un tēvs;
Mēs tavas pēdas zemē slēpjam un minam,
Šeit nenāc vairs, ja tevi mēs neaicinam.

Uz priekšu, uz Aizsaules valsti, ved tavs ceļojums,
Līdz ar baltajiem dūmiem aiziet dvēsele projām no mums,
Bet ķermenis caur svētajām sārta liesmām,
Velin, Tu mirušo pavēlniek, lai Tev tas ziedots tiek!

Bet zini, tik ilgi
Kamēr vēl bērnu bērni
Pār tēva pagalmu skries,
Tev būs kur atgriezties.

Un drēgnos rudeņa vakaros,
Kad migla pār zemi klājas,
Tad ir tas laiks, kad Tevi atkal gaida mājās;
Kur klētī galds būs lepni klāts,
Caur Aizsaules ugunsvārtiem
Tu šeit atkal nāc.

Kurš var pateikt, kur ir sākums
Un kurš zin, kur ir gals,
Vai mums vienreiz dzīve dota,
Vai to ir daudz?

Četriem zariem zīme bezgalīga,
Kur beidzas viens ceļš � cits sākumu ņem.
Aiz melniem mākoņiem silta saule spīd,
Pēc tumšas nakts atkal nāk rīts.

Kāpēc mēs šeit esam,
Kādu jēgu sevī nesam?
Vai ir par daudz, ja mēs prasām,
Vai tam jāpaliek neizprastam?

Pēc kā tiekties, ko šeit meklēt-
Vai baltu gaismu, vai tumsu peklē?
Vai Tu esi viens no simta,
Vai starp simtiem viens?

Četri svētie zalkši, vīti maģiskā lokā
Tavs liktenis guļ tavās un Laimas rokās.
Vai spēsi aiziet līdz galam,
Vai pakritīsi ceļa malā,
Vai gaismu atradīsi,
Vai mūžīgi paliksi tumsā un salā?